Teikas par Lielo Ellīti
Lielā Ellīte jau kopš seniem laikiem ir zināma kā kulta vieta un ir teikām apvīts dabas objekts, kurā esot mitinājies velns, par ko liecina objekta nosaukums, jo Lielā Ellīte tiek saukta arī par Liepas Ellīti, Ellīti, Velna cepli, Vella ala, Velna krāsni, Liepmuižas alu, Liepas alu, Velna kambari.
Kā arī minētais objekts ir ļoti teiksmains un teikām apvīts. Izlasi un iepazīsties ar pieejamām teikām par Lielo Ellīti:
Par senāko tūrisma objektu Latvijā tiek atzīta Gūtmaņala. Diemžēl Gūtmaņalas ēnā līdz šim palikusi Liepas Lielā Ellīte, saukta arī par Velna cepli, kas var lepoties ar tikpat senām, ja ne pat senākām tūrisma tradīcijām, par ko kādreiz liecināja tās sienā ieskrāpētais senais 16.gs. gadskaitlis, kas diemžēl izpostīts jau 1860. gadā. To 1864. gadā aprakstīja mācītājs Ludvigs Hērvāgens: “Šinī alā it kā Turaides alā daudz cilvēku savus vārdus iezīmējuši un to gada skaitli, kurā rakstītāji alā bijuši”. Vispirmā iezīmēšana notikusi ap 1500., proti, priekš kādiem 300 līdz 400 gadiem. Kāds nerris 4 gadus atpakaļ iezīmējis to gada skaitli 1300. Bet viņu 300 līdz 400 gadus vecu iezīmējumu Liepu krodzinieks jau priekš 50 gadiem redzējis, un veci ļaudis jau toreiz sacījuši, ka iezīmējums mūžam vecs esot. Vasaras laikā daudz viesu nākot alu aplūkot. Ir krievu kungi un igauņi nākot, no kā atskārstam, ka alas slava arī viņpus Vidzemes sniedzas.” Kāds cits 19.gadsimta ceļotājs, kas Ellītes sienu aplūkošanai ir veltījis “ilgāk par stundu”, tās sienās esot atradis pat 15. gadsimta uzrakstu! Šie piemēri pierāda, ka alu tūrisma tradīcijas Latvijā ir jau vismaz pustūkstoti gadu senas.
Kādreiz Ellītē esot dzīvojis Velns. Velnu no viņa mītnes esot gribējuši izdzīt mācītāji. Deviņiem mācītājiem tas nav izdevies, jo savā mūžā daudz grēkojuši. Desmitais mācītājs gandrīz būtu Velnu izdzinis, bet nelaime – reizi mūžā gadījies nozagt olu. Tātad grēkojis. Vienpadsmitais arī būtu izdzinis, bet reizi mūžā gadījies nozagt adatu. Divpadsmitais gan bijis bez grēka, tam tad arī izdevies velnu no alas izdzīt. Velns meties pāri Gaujai uz Sietiņiezi. Gauja viņam aizšķērsojusi ceļu, tādēļ Velns esot lasījis akmeņus kā rāceņus un metis upes dzelmē. Izcēlies bargs negaiss un Pērkons spēris Velnam, bet “šis tomēr aizvilcies līdz Sietīnam”.
Pie Liepasmuižas Cēsu tuvumā ir tāda liela ala, ko sauc par Vella cepli, un tanī alā dzīvāš velli. Velli saģērbušies par cilvēkiem un nākuši ceļa vīriem pretī un pirkuši no šiem vīriem lopus, linu un visu, ko vien ceļavīri uz pilsētu veduši. Velli maksājuši labas cenas. Bet tikko cilvēks aizbraucis ar vella doto naudu mājā, tā nauda uzreiz palikusi par oglēm.
Velns katru dienu sēdējis ceļa malā un lāpījis pastalas ar ragavu ilksi. Kad tirdzinieki braukuši uz tirgu pārdot govis, Velns nopircis un samaksājis naudu. Kad tirdzinieki aizbraukuši mājās, tad kabatās naudas vietā atraduši bērza lapas. Vēlāk dievbijīgie cilvēki izsaukuši 12 mācītājus, lai izdzītu Velnu no Lielās Ellītes. Kad atbraukuši mācītāji, Velns sabijies un aizskrējis uz Mazo Ellīti.
Liepas pagastā Ellīte bijusi velna miteklis. Tur bijuši redzami cilvēki gan ar gaiļa, gan govs un zirga kājām. Runā, ka tur senāk mituši burlakas, un tie visādi, gan ragiem, lielām ausīm un citādi izģērbušies, baidījuši cilvēkus, lai tur neiet. Kambaros esot burlakas dzīvojuši.
Nostāst vēstī, ka no alas pazemes eja vedusi uz vācu barona pili Cēsīs. Reiz kāds drosminieks gribējis pārbaudīt, vai tiešām no alas var nokļūt pilī. Puisis gan alā iegājis, bet kopš tās dienas pazudis. Vēlāk ļaudis uzzinājuši, ka tas esot pils pagalmā tik ilgi pērts, līdz nomiris. Kopš tiem laikiem ala iesaukta par Lielo Ellīti.
